Chapter 1

  Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū.  

-

  Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi,  

-

  Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt,  

-

  Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts.  

-

  Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts.  

-

  Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus.  

-

  Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados.  

-

  Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā,  

-

  Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt;  

-

  Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā.  

-

  Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē.  

-

  Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes.  

-

  Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis.  

-

  Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.  

-

  Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās.  

-

  Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva.  

-

  Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu.  

-

  Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados.  

-

  Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti.  

-

  Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies.  

-

  Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā.  

-

  Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms.  

-

  Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās.  

-

  Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama:  

-

  Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.  

-

  Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete.  

-

  Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija.  

-

  Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm.  

-

  To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu?  

-

  Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva.  

-

  Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus.  

-

  Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi,  

-

  Un Viņa valstībai nebūs gala.  

-

  Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu?  

-

  Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls.  

-

  Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī.  

-

  Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama.  

-

  Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.  

-

  Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā.  

-

  Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti.  

-

  Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara;  

-

  Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis!  

-

  Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?  

-

  Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās.  

-

  Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.  

-

  Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele.  

-

  Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā,   

-

  Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes,  

-

  Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.  

-

  Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas.  

-

  Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā.  

-

  Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos.  

-

  Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.  

-

  Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību,  

-

  Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi.  

-

  Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.  

-

  Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu,  

-

  Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu.  

-

  Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs.  

-

  Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis.  

-

  Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā.  

-

  Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt.  

-

  Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās.  

-

  Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu.  

-

  Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā.  

-

  Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu?  

-

  Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams:  

-

  Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu;  

-

  Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu;  

-

  Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības;  

-

  Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst;  

-

  Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību.  

-

  Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums,  

-

  Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu  

-

  Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās.  

-

  Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu,  

-

  Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai  

-

  Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,  

-

  Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu.  

-

  Un bērns auga, un stiprinājās garā, un palika tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājās Izraēļa priekšā.  

-