| Chapter 19 |
1 |
Un Viņš, iegājis Jērikā, gāja tai cauri. -
|
2 |
Un, lūk, kāds cilvēks, vārdā Zahejs, kas bija muitnieku priekšnieks un bagāts, -
|
3 |
Meklēja Jēzu redzēt, kas Viņš ir, un nevarēja ļaužu dēļ, jo bija mazs augumā. -
|
4 |
Un tas, paskrējis uz priekšu, uzkāpa vīģes kokā, lai Viņu redzētu, jo tur Viņam bija jāiet garām. -
|
5 |
Un kad Jēzus atnāca tai vietā, Viņš, uz augšu paskatījies, ieraudzīja to un sacīja viņam: Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā! -
|
6 |
Un tas steigšus nokāpa un uzņēma Viņu ar prieku. -
|
7 |
To redzot, visi kurnēja, sacīdami, ka Viņš apmeties pie grēcīga cilvēka. -
|
8 |
Bet Zahejs piecēlies sacīja Kungam: Lūk, Kungs, pusi no savas mantas es atdodu nabagiem; un es atdošu četrkārtīgi, ja es kādam to būtu nokrāpis. -
|
9 |
Jēzus sacīja viņam: Šodien šim namam notikusi pestīšana, jo arī šis ir Ābrahama dēls. -
|
10 |
Jo Cilvēka Dēls nācis meklēt un pestīt to, kas bija zudis. -
|
11 |
Tiem klausoties, Viņš turpināja un sacīja līdzību, jo Viņš bija tuvu Jeruzalemei; un tie domāja, ka Dieva valstība tūliņ parādīsies. -
|
12 |
Viņš sacīja: Kāds dižciltīgs cilvēks aizgāja tālās zemēs, lai iegūtu sev valsti un atgrieztos atpakaļ. -
|
13 |
Un viņš, pasaucis savus desmit kalpus, deva tiem desmit minas un sacīja viņiem: Tirgojieties, kamēr es pārnākšu! -
|
14 |
Bet viņa pilsoņi ienīda to; un tie sūtīja sūtņus viņam pakaļ un sacīja: Mēs nevēlamies, ka šis valdītu pār mums. -
|
15 |
Un notika, ka viņš, valsti ieguvis, atgriezās atpakaļ un lika pasaukt kalpus, kuriem viņš bija devis naudu, lai uzzinātu, cik katrs ietirgojis. -
|
16 |
Tad nāca pirmais un sacīja: Kungs, tava mina nopelnīja desmit minas. -
|
17 |
Viņš tam sacīja: Pareizi, labais kalps, tu biji uzticams mazās lietās; tu valdīsi pār desmit pilsētām. -
|
18 |
Un otrs atnāca un sacīja: Kungs, tava mina nopelnīja piecas minas. -
|
19 |
Un viņš tam sacīja: Arī tu valdi pār piecām pilsētām. -
|
20 |
Un vēl cits nāca un sacīja: Kungs, še ir tava mina. Es to biju noglabājis sviedrautā. -
|
21 |
Jo es baidījos tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks: tu ņem, ko neesi nolicis, un pļauj, ko neesi sējis. -
|
22 |
Viņš sacīja tam: Nekrietnais kalps, ar tavu muti es tevi tiesāju. Tu zināji, ka esmu bargs cilvēks, kas ņem, ko nav nolicis, un pļauj, ko nav sējis. -
|
23 |
Un kāpēc tu neatdevi manu naudu maiņgaldā, lai es pārnācis atprasītu to ar augļiem! -
|
24 |
Un klātesošiem viņš teica: Atņemiet viņam minu un dodiet tam, kam desmit minas! -
|
25 |
Un tie sacīja viņam: Kungs, viņam jau desmit minas! -
|
26 |
Bet es jums saku: katram, kam ir, tiks dots, lai viņam būtu pārpilnība; bet no tā, kam nav, tiks ņemts arī tas, kas viņam ir. (Mt.13,12; 25,29; Mk.4,25) -
|
27 |
Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār viņiem valdītu, atvediet šurp un nogaliniet manā priekšā! -
|
28 |
Un to teicis, Viņš, iedams uz Jeruzalemi, turpināja ceļu. -
|
29 |
Un notika, kad Viņš tuvojās Betfāgai un Betānijai pie kalna, kas saucas Olīvkalns, ka Viņš sūtīja divus savus mācekļus, -
|
30 |
Sacīdams: Ejiet uz miestu, kas jūsu priekšā! Un jūs ieiedami atradīsiet piesietu ēzeļa mātes kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis; atraisiet to un atvediet! -
|
31 |
Un ja kāds jūs jautās, kāpēc jūs to atraisāt, tad sakiet viņam tā: Kungs vēlas tā pakalpojumu. -
|
32 |
Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada kumeļu stāvam, kā viņš tiem bija sacījis. -
|
33 |
Bet kad viņi raisīja kumeļu vaļā, tā īpašnieki sacīja tiem: Kāpēc jūs atraisāt kumeļu? -
|
34 |
Un viņi atbildēja: Kungam to vajag. -
|
35 |
Un viņi atveda to pie Jēzus. Un viņi, savas drēbes kumeļam uzklājuši, uzsēdināja Jēzu. -
|
36 |
Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes ceļā. -
|
37 |
Un kad Viņš jau tuvojās Olīvkalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi skaļā balsī godināt Dievu par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši, -
|
38 |
Sacīdami: Svētīgs, Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā! Miers debesīs un gods augstībā! -
|
39 |
Un daži farizeji ļaužu pulkā sacīja Viņam: Mācītāj, apsauc savus mācekļus! -
|
40 |
Viņš tiem sacīja: Es jums saku: ja viņi klusētu, kliegtu akmeņi. -
|
41 |
Un Viņš, pienācis tuvāk un uzlūkodams pilsētu, raudāja par to, sacīdams: -
|
42 |
Kaut jel arī tu atzītu un pat šinī tavā dienā, kas pie tava miera vajadzīgs! Bet tagad tas apslēpts tavām acīm: -
|
43 |
Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki aplenks tevi vaļņiem; un tie ielenks tevi un spiedīs tevi no visām pusēm; -
|
44 |
Un viņi nospiedīs tevi zemē un tavus bērnus, kas tevī ir, un neatstās tevī akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neatzini savas piemeklēšanas dienu. -
|
45 |
Un Viņš, iegājis svētnīcā, sāka dzīt ārā tos, kas tanī pārdeva un pirka, -
|
46 |
Sacīdams viņiem: Ir rakstīts: mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs esat padarījuši to par slepkavu bedri. (Is.56,7; Jer.7,11) -
|
47 |
Un viņš katru dienu mācīja svētnīcā. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tautas priekšnieki meklēja Viņu nonāvēt; -
|
48 |
Un tie neizprata, ko Viņam darīt, jo visa tauta neatlaidīgi klausījās Viņā. -
|