| Chapter 20 |
1 |
Un notika, kad Viņš kādā dienā svētnīcā mācīja tautu un sludināja tai evaņģēliju, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem sapulcējās -
|
2 |
Un jautāja Viņam, sacīdami: Saki mums, kā varā Tu to dari, vai kas ir, kas Tev šo varu devis? -
|
3 |
Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums jautāšu vienu vārdu. Atbildiet man: -
|
4 |
Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? -
|
5 |
Bet viņi sevī domāja, sacīdami: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs neticējāt viņam? -
|
6 |
Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, tad visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo viņa pārliecināta, ka Jānis ir pravietis. -
|
7 |
Un viņi atbildēja: Mēs nezinām, no kurienes. -
|
8 |
Un Jēzus sacīja viņiem: Arī es jums nesaku, kā varā es to daru. -
|
9 |
Bet Viņš sāka stāstīt tautai šādu līdzību: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats palika tālumā ilgāku laiku. -
|
10 |
Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā. -
|
11 |
Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā. -
|
12 |
Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā. -
|
13 |
Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros. -
|
14 |
Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu! -
|
15 |
Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs? -
|
16 |
Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt! -
|
17 |
Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni? -
|
18 |
Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7) -
|
19 |
Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas. -
|
20 |
Un tie, novērodami Viņu, sūtīja spiegus, kas izlikās taisnīgi, lai notvertu Viņu vārdos un nodotu Viņu priekšniecībai un zemes soģa varai. -
|
21 |
Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka tu pareizi runā un māci, un neskaties uz personu, bet patiesībā māci Dieva ceļu; -
|
22 |
Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē? -
|
23 |
Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt? -
|
24 |
Parādiet man denāriju! Kā attēls un virsraksts uz tā? Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Ķeizara! -
|
25 |
Un Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva! -
|
26 |
Un tie nespēja notvert Viņu vārdos tautas priekšā un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, apklusa. -
|
27 |
Bet tad pienāca daži no saducejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un jautāja Viņam, -
|
28 |
Sacīdami: Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam nomirst brālis, kam sieva, bet nav bērnu, tad lai viņa brālis apprecē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus! -
|
29 |
Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira. -
|
30 |
Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem. -
|
31 |
Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira. -
|
32 |
Beigās pēc visiem nomira sieva. -
|
33 |
Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva? -
|
34 |
Un Jēzus viņiem sacīja: Šīs pasaules bērni precējas un tiek precēti. -
|
35 |
Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems. -
|
36 |
Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni. -
|
37 |
Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. -
|
38 |
Bet Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo. -
|
39 |
Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici. -
|
40 |
Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt. -
|
41 |
Bet Viņš tiem sacīja: Kā tad saka, ka Kristus ir Dāvida Dēls? -
|
42 |
Un pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, -
|
43 |
Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par pakāju Tavām kājām. (Ps.109,1) -
|
44 |
Tātad Dāvids sauc Viņu par Kungu; un kā tad Viņš tā dēls? -
|
45 |
Bet Viņš, visai tautai dzirdot, sacīja saviem mācekļiem: -
|
46 |
Sargieties no rakstu mācītājiem, kas vēlas staigāt garajos svārkos un mīl sveicienus laukumos, un pirmos sēdekļus sinagogās, un ieņemt goda vietas mielastos, -
|
47 |
Kas, izlikdamies garas lūgšanas skaitām, aprij atraitņu mājas! Šie saņems lielāku sodu. -
|