| Chapter 11 |
1 |
Bet Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā, bija kāds slimnieks Lācars. -
|
2 |
Šī bija tā Marija, kas ar svaidāmo eļļu svaidīja Kungu un saviem matiem susināja Viņa kājas. Viņas brālis Lācars slimoja. -
|
3 |
Tad tā māsas sūtīja pie Viņa, sacīdamas: Kungs, lūk, tas, ko Tu mīli, slimo. -
|
4 |
Bet Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņiem: Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts. -
|
5 |
Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu Mariju, un Lācaru. -
|
6 |
Un Viņš, dzirdēdams to, ka tas slims, palika tanī vietā vēl divas dienas. -
|
7 |
Tikai pēc tam Viņš sacīja saviem mācekļiem: Iesim atkal uz Jūdeju! -
|
8 |
Mācekļi sacīja Viņam: Rabbi, nupat jūdi meklēja nomētāt Tevi akmeņiem, un Tu atkal ej uz turieni? -
|
9 |
Jēzus atbildēja: Vai dienā nav divpadsmit stundu? Ja kas staigā dienā, tas neapdauzās, jo redz šīs pasaules gaismu. -
|
10 |
Bet ja kāds staigā naktī, tas apdauzās, jo gaismas tam nav. -
|
11 |
To teicis, Viņš pēc tam sacīja: Mūsu draugs Lācars guļ, bet es eju to modināt no miega. -
|
12 |
Tad Viņa mācekļi sacīja: Kungs, ja viņš guļ, tad izveseļosies. -
|
13 |
Bet Jēzus runāja par viņa nāvi, turpretī viņi domāja, ka Viņš runā par gulēšanu miegā. -
|
14 |
Tad Jēzus viņiem pateica atklāti: Lācars ir nomiris. -
|
15 |
Bet es priecājos jūsu dēļ, lai jūs ticētu, jo es tur nebiju, bet iesim pie viņa! -
|
16 |
Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu! -
|
17 |
Tad Jēzus nogāja un atrada viņu jau četras dienas kapā guļam. -
|
18 |
Bet Betānija bija apmēram piecpadsmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. -
|
19 |
Bet daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu tās par viņu brāli. -
|
20 |
Tad Marta, izdzirdusi, ka Jēzus nāk, steidzās Viņam pretim; bet Marija sēdēja mājās. -
|
21 |
Tad Marta sacīja Jēzum: Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. -
|
22 |
Bet es arī tagad zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos. -
|
23 |
Jēzus sacīja viņai: Tavs brālis celsies augšām! -
|
24 |
Marta sacīja Viņam: Zinu, ka viņš celsies augšām, augšāmceļoties pastarā dienā. -
|
25 |
Jēzus sacīja viņai: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos. -
|
26 |
Un ikviens, kas dzīvo un tic uz mani, ne mūžam nemirs. Vai tu tici tam? -
|
27 |
Tā sacīja Viņam: Tiešām Kungs, es esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kas atnācis šinī pasaulē. -
|
28 |
Un viņa, to pateikusi, aizgāja un pasauca savu māsu Mariju, klusi sacīdama: Mācītājs atnāca un sauc tevi. -
|
29 |
Viņa, to dzirdēdama, steigā piecēlās un aizgāja pie Viņa, -
|
30 |
Jo Jēzus vēl nebija iegājis miestā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Viņu sastapa Marta. -
|
31 |
Tad jūdi, kas pie viņas bija mājā un mierināja viņu, redzēdami Mariju steigšus pieceļamies un aizejot, sekoja viņai, sacīdami: Viņa iet pie kapa, lai tur raudātu. -
|
32 |
Bet Marija nonāca tur, kur bija Jēzus; ieraudzījusi Viņu, tā metās pie Viņa kājām un sacīja Viņam: Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu nomiris. -
|
33 |
Jēzus, redzēdams viņu un jūdus, kas ar to bija atnākuši, raudam, garā satriekts, uztrauca sevi, -
|
34 |
Un Viņš sacīja: Kur jūs viņu nolikāt? Tie Viņam atbildēja: Kungs, nāc un skaties! -
|
35 |
Un Jēzus raudāja. -
|
36 |
Tad jūdi sacīja: Lūk, kā Viņš to mīlējis. -
|
37 |
Bet daži no viņiem sacīja: Vai Šis, kas atvēra acis aklajam no dzimšanas, nevarēja izdarīt, lai viņš nenomirtu? -
|
38 |
Tad Jēzus, atkal sevī satraukts, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai bija uzlikts akmens. -
|
39 |
Jēzus sacīja: Noņemiet akmeni! Mirušā cilvēka māsa Marta sacīja Viņam: Kungs, viņš jau smird, jo ir pagājušas četras dienas. -
|
40 |
Jēzus sacīja viņai: Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību? -
|
41 |
Tad noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis! -
|
42 |
Es gan zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi; bet apkārtstāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. -
|
43 |
To sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: Lācar, nāc ārā! -
|
44 |
Un tūdaļ iznāca nomirušais. Kājas un rokas tam bija ietītas līķautos, un viņa seja bija ar sviedrautu aizsieta. Jēzus sacīja viņiem: Atraisiet viņu un atļaujiet viņam aiziet! -
|
45 |
Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un Martas, redzējuši, ko Jēzus padarīja, ticēja uz Viņu. -
|
46 |
Tad daži no tiem aizgāja pie farizejiem un pateica tiem, ko Jēzus padarīja. -
|
47 |
Tad augstie priesteri un farizeji sasauca tiesas sēdi un runāja: Ko mums darīt, jo šis Cilvēks dara daudz brīnumu? -
|
48 |
Ja mēs Viņu tā atstāsim, tad visi ticēs uz Viņu; un romieši atnāks un atņems mūsu zemi un tautu. -
|
49 |
Bet viens no viņiem, Kaifa vārdā, būdams augstais priesteris tanī gadā, sacīja viņiem: Jūs neko nezināt. -
|
50 |
Un neapsverat, ka jums labāk, lai viens cilvēks mirst par tautu, nekā visa tauta iet bojā. -
|
51 |
Bet to viņš sacīja ne pats no sevis, bet, būdams augstais priesteris tanī gadā, pareģoja, ka Jēzus nomirs par tautu; -
|
52 |
Un ne tikai par tautu, bet lai izklīdinātos Dieva bērnus sapulcinātu kopā. -
|
53 |
No tās dienas tie nolēma Viņu nonāvēt. -
|
54 |
Tāpēc Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja uz apgabalu tuksneša apvidū, uz pilsētu, kas saucas Efraima, un tur palika ar saviem mācekļiem. -
|
55 |
Bet tuvojās jūdu Lieldienas, un daudzi gāja no šī apgabala pirms Lieldienām uz Jeruzalemi, lai sevi šķīstītu. -
|
56 |
Bet tie meklēja Jēzu un, stāvēdami svētnīcā, sarunājās savā starpā: Kā jums šķiet: vai augstie priesteri un farizeji izdeva pavēli, ka ikvienam, kas zina, kur Viņš ir, jāuzrāda, lai tie Viņu apcietinātu. -
|